viṣṇudāsaḥ : māna iti | kadācit lalitāyāḥ śrī-kṛṣṇa-labdha-saṅgāyāḥ saubhāgyātirekam udvīkṣya gṛhīta-gāḍha-mānāyāḥ padmāyāḥ śrī-kṛṣṇa upāyāntarato’parihāryaṁ tan-mānaṁ nirdhārya maunenaiva tasyās tam apasāritavān | tataḥ samayāntare subalena pṛṣṭaḥ san, sa prāha—muhuḥ punaḥ punar api natibhiḥ praṇāmaiḥ atidurnivāre atyantāsādhye māne jāte sati vācaṁ-yama-vrataṁ maunaṁ tarasā raṁhasā agrahīṣaṁ gṛhītavān asmi | tapasvī tāpasaḥ pārikāṅkṣī vācaṁyamo muniḥ padmā bāṣpam asraṁ vikiratī muñcantī satī sva-sakhīḥ prati avahitthayā’śru-pātasya hetv-antaraṁ kalpayantī nijagāda | tad evāha—pauṣpaṁ puṣpa-jātaṁ rajaḥ parāgaḥ mama dṛśor netrayoḥ patitam iti | atra kusuma-vṛnda-saṅkule kuñjālaye iti, tatra puṣpa-rajo-bāhulyād avahitthaiva samarthitā | amarau ca— caraṇa-patana-pratyākhyānāt prasāda-parāṅ-mukhe nibhṛta-kitavācārety uktvā ruṣā paruṣī-kṛte | vrajati ramaṇe niḥśvasyoccaiḥ stana-sthita-hastayā nayana-salila-cchannā dṛṣṭiḥ sakhīṣu niveśitā || ||