kāma iti māninyāḥ padmāyāḥ narma-paripāṭī-paṇḍitena śrī-kṛṣṇena kāmaṁ sva-suhṛttvena khyāpayitvā tena datto hāro’yam iti tad-arpaṇa-vyājena tasyā hāsyam utpādya māno’panīta iti kavi-caraṇaiḥ sa-kautukaṁ varṇyate |
bhavatīṁ mat-preyasīm ākarṇya śrutvā tena kāmena arpito dattaḥ |
ata evāyaṁ hāras tava urasi saṅgotsavaṁ saṅga-rūpam ānandam |
ity evaṁ-prakāra-vidagdha-rīti-vacasā karaṁ pāṇim unnamya utthāpya muradviṣi śrī-kṛṣṇe vadati sati |
anantaraṁ māna-vinigrahāt mānasya tyāgāt hetoḥ udbhid uraṁ svayam evotthitaṁ smitaṁ yasyā sā padmā karma-bhūtā tena śrī-kṛṣṇena udbhaṭaṁ gāḍhaṁ yathā syāt tathā cumbitā |
praṇayinā premavateti sahasaiva tenodbhaṭa-cumbane tasyā api tad-anumodane hetur uktaḥ |
srag iyam uru-guṇā te citta-vīthīva rādhe śucir ati-sukumārī kāmam āmodinī ca | nakha-pada-śaśi-rekhā-dhāmni puṣṇātu kāntiṁ tava kuca-śiva-mūrdhni svardhunī-vibhrameṇa ||
[vi.mā. 4.44]