vana-mālāyā avirata-śrī-kṛṣṇāṅga-sāhityam asahamānā tāṁ prati dveṣeṇa śrī-kṛṣṇasya sākṣād eva lalitā tasyai śapate |
guṇānāṁ sattvādīnāṁ, pakṣe sūtrāṇāṁ yaḥ saṅgas tena projjhitā tyaktā satī layaṁ mokṣaṁ, pakṣe vināśam |
nanu kim anayā vo’parāddhaṁ yenaivaṁ śapase ? ity ata āha—yā vana-mālā no’smākam akhilāni yāni saubhāgyāni teṣāṁ padam āśrayam asya hareḥ kaṇṭhaṁ kadāpi na jahāti muñcati yataḥ kuṭilā |
vaṁśī pūreṇa kālindyāḥ sindhuṁ vindatu vāhitā |
guror api puro nīvīṁ yā bhraṁśayati subhruvām || [bha.ra.si. 2.4.170] iti |
varam asau divaso na punar niśā nanu niśaiva varaṁ na punar divā | ubhayam etad upaitv athavā kṣayaṁ
priya-janena na yatra samāgamaḥ || [amaru 60] ||