na kurv iti śrī-kṛṣṇa-sparśajam aṅgādi-vailakṣaṇyaṁ kampādi-sāttvika-vikāraiḥ pravyaktam apy avahitthayā sa-śapatham anyathā lapantīṁ kāñcit suhṛt-pakṣa-sakhīṁ prati kācid vraja-sundarī tasyāś cāturyam udghāṭayantī sa-narma-smitam āha—kapaṭini he vyāja-śīle ! śapathaṁ satyaṁ na kuru, tasya bhujaṅgādhipasya sarpa-śreṣṭhasya, pakṣe śiḍga-śiromaṇeḥ kṛṣṇasya bhuja eva bhujagaḥ sarpas tena kartrā sparśato hetor uccair atiśayena dūṣitāsi |
tathāpi lajjayā tad-vacaḥ pratyākhyāntīṁ prati sparśa-lakṣaṇāni darśayantī tāṁ nirvacanī-karoti—tanur iti |
te tava tanuḥ anupamo’sādhāraṇaḥ kampo yasyāṁ tathā-bhūtā bhūtvā svedaṁ gharma-jala-vṛndam abhyudgirantī udvamantī satī paśyety asya vākyārtha eva karma |
paritaḥ samantād iti sarvatra yojyam |
tvaṁ mugdhākṣi vinaiva kañculikayā dhatse mano-hāriṇīṁ lakṣmīm ity abhidhāyini priyatame tad-vīṭikāṁ saṁspṛśi | śayyopānta-niviṣṭa-sasmita-mukhī netrotsavānandito niryātaḥ śanakair alīka-vacanopanyāsam ālī-janaḥ || ||
[amaru 27]