pakṣāntare idam uktodāharaṇam, kintu nāyakasya sva-vacasā bhaṅgyāyaṁ vakṣyamāṇaḥ ||
kadācid yādṛcchika-nija-viṣayakāpriyācaraṇena kṛṣṇe jātamānāṁ śrī-rādhāṁ sāmnāsādhyāṁ matvā sa catura-śekharaḥ vāg-bhaṅgyā sva-māhātmyaṁ prakaṭayan tāṁ prasādayati |
abhitaḥ sarvato-bhāvena snigdhe yat tvaṁ rūkṣā asnigdhā kaṭhineti yāvat vartase, abhita ity asya kākākṣi-golaka-nyāyenātrāpi yojanā tatra tava rūkṣatvāvasthāne te tava dūṣaṇaṁ na hi āste, kintu tat mayānaucityena ayuktatā-kāritvena jātaṁ phalam eva |
nanu svatantratvād vanitā-vṛnda-vallabhasya tava dūṣaṇaṁ kathā vā bhavatu ? tatrāha—yena mayā caramāṁ daśamīṁ daśām āśrayantīḥ svas-taruṇīr deva-yuvatīḥ karma-bhūtām upekṣya kāmyamānāḥ api santyajya tathā premṇā ārtaṁ vivaśaṁ vraja-yauvataṁ vrajastha-yuvatī-gaṇaṁ ca upekṣya he sumukhi śobhanānane iti mukhasyaiva praśaṁsayā hṛdayasya tu kāṭhinyātiśayo dhvanitaḥ, tena ca tasyā dhūrtatvaṁ ca |
mukhaṁ padma-dalākāraṁ vācaṁ pīyūṣa-śītalāḥ | hṛdayaṁ kartarī-tulyaṁ tirvidhaṁ dhūrta-lakṣaṇam ||
kevalaṁ tvam eva sevyase ananya-bhāvena upāsyase |
atra etad-anantaram asyā aśru-mokṣādikaṁ ūhyam |
māna-śānter vivakṣitatvāt |
vāmyād bhaven na viratir nava-yauvanānāṁ vāma-bhruvām iti jana-śrutir avyalīkā | cāṭūni kartum ucitāni vimucya khinnaṁ māṁ pratyutādya yad amūr aparañjayanti ||
[vi.mā. 4.33]
nava-rasa-dhāriṇi madhure dharaṇī-saṇtāpa-hāri-visphuraṇe | vidadhati na kṛṣṇa-mudire gauryaḥ kṣaṇa-rociṣaḥ sthairyam ||
[vi.mā. 4.31]
medhyo’pi mādhavikkayā madhupo yad eṣa kṣiptaḥ svayaṁ pracalatā nava-pallavena | tasyāḥ khalu kṣitir iyaṁ suṣamā-kṣayeṇa nandaty ayaṁ tu viruvann aravindinīṣu || ||
[vi.mā. 5.11]