atha vadhū-veśa-dhṛtir iti |
pūrvokta-rītyā gokulaṁ praty uddhavasya prasthāpana-samaye vrajāvāse pūrva-kṛtaṁ vadhū-veśena kautuka-viśeṣaṁ śrī-kṛṣṇa uddhavaṁ prati śrī-rādhāyās tat-tad-guṇākṛṣṭa-cittaḥ san kathayati |
yatra vraja-rāja-loke kadācit māninī śrī-rādhā ity evaṁ prakāreṇa māṁ nārī-veśaṁ nārī-veśāvṛtaṁ sparśenaiva viditvā jñātvā hriyaṁ lajjām upayayau prāptavatī |
tat-prakāram evāha—tatra nija-veśmani anavalokita-carīṁ viśākhayā sahāgatāṁ śrī-kṛṣṇasya kaitava-racita-strī-mūrtiṁ dṛṣṭvā sambodhayati—“sarale ! śuddha-buddhe ! he viśākhe ! iyaṁ śyāmā kā sphurati atra virājate ?” viśākhāha—“ eṣā gopa-kanyā” |
punaḥ śrī-rādhāha—“kim-arthaṁ prāptā atrāgatā ?” punar viśākhāha—“sakhyaṁ sakhītvaṁ tava mṛgayate abhilaṣati” |
punaḥ śrī-rādhāha—“bhadram asau vayasyā nija-sakhī nirmitā kṛtā” |
“vayasyā” ity atra “sakhī me” iti ca pāṭhaḥ |
tataḥ punar viśākhāha—“amūṁ prathamam āgatāṁ tāvat prasanna-hṛdayā bhūtvā āliṅga pariṣvajasva” |
ity evaṁ viśākhoktyā muhur vāraṁ vāraṁ tathā kurvatī āliṅgantī satī māṁ viditvā hriyam upayayau lajjāṁ prāptavatīty anvayaḥ |
pūrva-rasāmṛte ca, yathā rasānāṁ maitrī-vaira-sthiti-laharyām ujjvale hāsyasya suhṛt-kṛtyodāharaṇe—
svasāsmi tava nirdaye paricinoṣi na tvaṁ kutaḥ kuru praṇaya-nirbharaṁ mama kṛśāṅgi kaṇṭha-graham | kṛtaṁ smitam abhijñayā guru-puras tadā rādhayā ||
[bha.ra.si. 4.8.34]
śrī-dāsa-gosvāmi-caraṇair apy uktaṁ sva-racita-stavāvalau, yathā—
mānenālaṁ kavalita-dhiyā śyāmayā rādhikārdrā drāg āhūtā vyasana-kathanāyeti saṁvidya kīrāt | tasyā veśair gatam agha-haraṁ tasya doṣaṁ lapantaṁ tuṣṭyāliṅgya tvaritam atha sā jñāta-tattvā jaḍāsīt ||
[prārthanāmṛte 6]
adṛṣṭvā dṛṣṭveva sphurati sakhi keyaṁ para-vadhūḥ kuto’sminn āyātā bhajitum atulā tvāṁ madhu-purāt | apūrveṇāpūrvāṁ ramaya hariṇainām iti sa rā- dhikodyad-bhaṅgy-uktyā vidita-yuvatibhyaḥ smitam adhāt ||
[ibid. 16]
kā tvaṁ mādhava-dūtikā vadasi kiṁ mānaṁ jahīti priye dhūrtaḥ so’nyamanā manāg api sakhi tvayy ādaraṁ nojjhati | nītvā kuñja-gṛhaṁ prakāśita-tanuḥ smero hariḥ pātu vaḥ || [padyā. 248] dṛṣṭaḥ kvāpi sa mādhavo vraja-vadhūm ādāya kāñcid gataḥ sarvā eva hi vañcitāḥ sakhi vayaṁ so’nveṣaṇīyo yadi | dve dve gacchatam ity udīrya sahasā rādhāṁ gṛhītvā kare gopī-veśa-dharo nikuñja-kuharaṁ prāpto hariḥ pātu vaḥ || [padyā. 296]
kānte sāgasi śāyite priya-sakhī-veśaṁ vidhāyāgate bhrāntyāliṅgya mayā rahasyam uditaṁ tat-saṅgamākāṅkṣayā | mugdhe duṣkaram etad ity atitarām uktvā sahāsaṁ balād āliṅgya chalitāsmi tena kitavenādya pradoṣāgame ||
[amaru 46]
madhye sūkṣma-dhiyaḥ sakhī-pariṣado dhṛtvā sakhī-bhūmikām abhyaṅgāya gṛhīta-pāṇi-kamalaṁ sparśena māṁ jānatī | ajñe dūram apehi nāsi kuśalā snātuṁ ca vāñchādya me nety āntaḥ kupitā yadīhitavatī tat kena vismaryate ||
[a.kau. 3.34]
vadhū-veṣopalakṣaṇatvena abhimanyu-veśo’pi jñeyaḥ, yathā pūrva-rasāmṛte hāsya-rase—
mad-vaśena puraḥ-sthito harir asau putro’ham evāsmi te paśyety acyuta-jalpa-viśvasitayā saṁrambha-rajyad-dṛśā | mām eti skhalad-akṣare jaṭilayā vyākruśya niṣkāsite putre prāṅgataḥ sakhī-kulam abhūd dantāṁśu-dhautādharam ||
[bha.ra.si. 4.1.19]
mandā sāndhya-payoda-sodara-ruciḥ saivābhimanyos tanur vaktraṁ hanta tad eva kharvaṭa-ghaṭī-ghoṇaṁ vigāḍhekṣaṇam | vyastā saiva gatiḥ karīra-kusuma-cchāyaṁ tad evāmbaraṁ mudrā kāpi tathāpy asau piśunayaty asya svarūpa-cchaṭām || ||
[la.mā. 4.32]